Šarantona


Izmisušie grieza acis, jo raudāja žiletēs
Bet patika, mums liekas, tracis un jautāja biļetes
Šie sanitāri pūlim sanākušo tūristu un blēžu
Labi vārdi tūlīt aizvietoja mūziku un tēžu
Tāfeles, kur pacienti nemitīgi jautā – “Ko?”
Tie it kā paliek nemirstīgi jautājot
Pa šauriem koridoriem, blakus monitoriem
Validols ir glābiņš liekuļiem Napoleoniem, vientuļiem kā Robinzoni
Uzveikt Velnus tā kā Luters – mest ar smagu tintnīcu
Un apsēstie vismaz līdz pusei nesa savu pilnību
Pitagora teorēmas, zīmes, simboli un kodi
Izredzēto teo tēmas likās izdoma un joki
Klauvējieni taipus sienas. Naktīs kliedzieni un bailes
Pazudušam dārgas dienas. Marķīzs pieliek visam raizes
Paranoja pilda plaušas, grādi nodeg kapucēs
Un rītdien viņi pārņems varu, šodien nolemts sapulcē

Manifestā iziet ielās. Vienlīdzības utopija
Iznīcinot visas normas, pielīp svītas pie orģijām
Visi samainījās lomām – tas ir retro stila šovs
Pasaule top bērna acīm, it kā glezno Pikaso
Tas ir haoss pilnīgs, patoss viltīgs, blatos ķildīgs prāts
“Tikums – tas ir prāta vājums,” no tribīnes kliedza kāds
Pārņemtas ir visas ēkas – mietpilsoņu izmisums, un:
“Beidzot visiem būs, kur dzīvot. Nespēsiet vairs izlikt mūs”
Pārņemti ir visi busi, visi kuteri un jahtas
Vienam apsēstajam likās pat, ka Skutelis ir brahmans
Bailes pacelt acis, bailes tā kā Kupidona lāsts
Ja Tu neticēji murgiem, tagad guli komā, ākst’
Pilsētā ir sēru smaka tā kā advokātu smarža
Skati šaušalīgi sulīgi kā avokado garša
Pietiekama pieņemšana. Jāizskata vārdu krājums
Tagad noskan buramvārdi, apsēstie nu nākot mājās

♫ Dziesma no albuma “Manī mīt”, 2009.

☰ Ierakstīts Rīgā, PKI studijā, 2009.