Cik klausītāju vajag mūziķim, lai viņš varētu sevi materiāli nodrošināt? Vai veiksmīgs, sevi īstenojis mūziķis ir tikai tāds, kuru redzam kāpjam uz lielākajām pasaules skatuvēm? Vai tiešām ir kāda objektīva hierarhija, kurā var sarindot mūziķus kā pirmo, otro, trešo labāko un tā tālāk?
Šos jautājumus skata 1000 īstu fanu ideja, kas neatkarīgu mūziķu, mākslinieku un citu radošu cilvēku vidū ir labi pazīstama jau gandrīz 20 gadu. Tās autors ir Kevins Kellijs (Kevin Kelly), žurnāla Wired līdzdibinātājs, rakstnieks un domātājs. Pirmo reizi eseja “1000 īstu fanu” (1,000 True Fans) publicēta 2008. gadā, bet astoņus gadus vēlāk viņš to pārveidoja, pielāgojot jaunajai realitātei un tehnoloģiju tendencēm.
Šī vēstule ir manas pārdomas par Kellija 1000 īstu fanu ideju, kuras es izklāstu sazobē ar savu pieredzi. Tā būs saistoša tiem, kas domā un interesējas par radoša cilvēka darba procesu, attiecībām ar auditoriju un vietu industrijā. Ja tas nav jums un vēlaties tikvien kā uzzināt jaunumus, zemāk esmu tos apkopojis divās īsās rindkopās.
Pirmkārt, šodien papildinājām Veikalu ar, iespējams, negaidītu lietu, ko jau sen gribēju īstenot – ar PKI bērnu t-krekliem. Tirāža pagaidām ļoti limitēta, bet pēcāk to papildināsim. Vēl Veikalā atradīsiet Vienas mīlestības hūdijus un Sku t-kreklus visos izmēros (pirmīt vairāki bija pilnībā izpirkti). Nākamais Veikala papildinājums – 1. decembrī.
Otrkārt, 13. decembrī Rīgā nospēlēsim “Gada noslēguma koncertu”. Pirmajās piecās dienās nopirkta jau vairāk nekā 1/3 biļešu, neatlieciet iegādi uz pēdējo brīdi. Biļetes atrodamas Ticketshop.lv.
Viss. Tālāk – tikai īsti fani.
Lai tu būtu veiksmīgs mākslinieks (creator), raksta Kevins Kellijs, tev nevajag fanu miljonus. Lai nopelnītu iztiku kā fotogrāfs, mūziķis, dizaineris, autors un tā tālāk, tev vajag tikai 1000 īstu fanu. Tāds ir Kellija idejas kodols. Lai šī ideja strādātu, viņš norāda uz diviem vajadzīgiem kritērijiem.
“Pirmkārt,” viņš raksta, “katru gadu ir jārada pietiekami daudz (mākslas darbu), lai no katra īsta fana varētu nopelnīt vidēji 100 ASV dolāru.” Aprēķins ir aptuvens, summa var variēt no gadījuma uz gadījumu un atšķirsies dažādos mākslas veidos. Kritiskos rakstos par “1000 īstiem faniem” Kellijam nereti pārmet, ka šī ideja nestrādā tieši neprecīza aprēķina dēļ, taču man būtiskākā šķiet viņa piedāvātā metode un attieksme, ne konkrētas summas. Pēc Kellija, 100 dolāru no 1000 īstiem faniem māksliniekam dod 100 000 dolāru ienākumu gadā. Tātad – nevajag dzīties pēc visas auditorijas, pilnīgi pietiks ar konkrētu cilvēku loku, kuras skaitu katrs mākslinieks tad nu var aprēķināt individuāli.
Es nevaru piekrist vienādības zīmes likšanai starp mākslinieka panākumiem un mākslinieka spēju sevi materiāli nodrošināt, lai gan atzīstu, ka tas ir ārkārtīgi būtisks aspekts. Ir arī citi, ne materiāli apsvērumi, kāpēc uzrakstīt dziesmu vai dzejoli un kāpēc to izdarīt izcili. Piemēram, nesen lasīju, ka Frānsiss Fords Kopola pārdevis daļu sava vīna biznesa, kā arī izliek izsolē ekskluzīvas mantas, lai nosegtu zaudējumus, kas radušies pēc filmas “Megalopolis” (2024) uzņemšanas. Viņš pats tajā ieguldīja milzu naudu un dzīves desmitgades. Lai gan publika filmu nenovērtēja naudas izteiksmē, Kopola to uzskata par savu mūža darbu. Jā, “Megalopolis”, nevis kādu no “Krusttēviem”.
Pirmais Kellija piedāvātais kritērijs ir naudas summa, ko mākslinieks spēj gūt no katra īsta fana. Otrs kritērijs ir – tieša saikne ar faniem. Tas ir, darbam jābūt bez starpniekiem – leibliem, izdevējiem, menedžeriem un tā tālāk. Citem vārdiem sakot – dari visu ar dari to pats (do it yourself jeb DIY) attieksmi.
“Ir daudz reālāk censties sasniegt tūkstoti nekā miljonu fanu,” raksta Kellijs. “Jūs pat varētu atcerēties tūkstoti vārdu. Ja katru dienu jums pievienotos vienu īsts fans, tūkstoša iegūšanai būtu nepieciešami tikai daži gadi.” Šim Kellija raksturojumam es piekrītu pilnībā. Visus jūsu vārdus es neatceros, bet sejas gan, un reizēm, jo īpaši izmērā mazākos koncertos, mums ar Dj Vinvinu ir sajūta, ka tobrīd esam tuvu draugu lokā.
Vienlaikus – šāda kritērija īstenošana praksē nevar būt nedz laiska, nedz viegla. Kā teica mans draugs: “Es eju lēni, eju grūto ceļu.” Man šķiet simpātisks Kellija piedāvājums uzņemties risku, nevis cerēt uz kāda labvēlību. No savas pieredzes zinu, ka nekā citādi neko jēdzīgu panākt nav iespējams, un es nerunāju tikai par mūziku. “Lielās korporācijas, starpnieki, komerciālie producenti – viņi visi ir nepietiekami sagatavoti un nepiemēroti, lai veidotu saikni ar īstiem faniem,” uzskata Kellijs. Viņaprāt, tie nespēj atrast un piesaistīt nišas auditoriju. Manuprāt, tas tomēr ir diskutabli.
Arī par saikni ar faniem Kellijs domā ļoti pragmatiski. Runājot par manu attieksmi, man šķiet svarīgi saiknes jēdzienu paplašināt arī ar jēgpilnas komunikācijas aspektu. Citiem vārdiem sakot, – man ir svarīgi netrokšņot. Mani ieraksti, koncerti, pat šīs vēstules – tām jābūt gan mana, gan jūsu laika vērtām. Vienkārši krāt fanus, nerūpējoties par komunikācijas kvalitāti, manuprāt, nav nekā vērts.
Maza atkāpe. Kellijs lieto vārdu fans (fan), kas oriģinālā, tas ir, angļu valodā, šķiet pilnīgi iederīgs. Man ļoti nepatīk lietot šo vārdu latviešu valodā, un es nekad nevienu no jums tā nenosauktu. Esmu mazliet apmaldījies etimoloģijā, bet, šķiet, vārds fans nāk no fanātisma, tātad ir tāds, kas akli un kaislīgi kaut kam seko. Manās acīs jūs esat klausītāji un cilvēki ar kritisku domāšanu. Ja es uztaisītu paviršu mākslas darbu, gribētu, lai jūs uz to tā arī reaģētu. Kritizētu un norādītu uz kļūdām, nevis jūsmotu jūsmošanas pēc.
Lai neradītu terminoloģisku putru, šajā vēstulē arī turpmāk palikšu pie Kellija piedāvātā fana jēdziena, bet mans precizējums nu ir jums zināms.
Par īstu fanu – un šis nudien ir, khm, problemātisks apgalvojums – Kellijs uzskata tādu, kurš “nopirks visu, ko jūs radāt”. Jā, – visu. “Šie kaislīgie (diehard) fani brauks 200 jūdzes, lai redzētu jūs dziedam,” raksta Kellijs, “viņi nopirks jūsu grāmatu cietos un mīkstos vākos, kā arī audiogrāmatas formātā” un tā tālāk. Šāds uzstādījums attieksmei pret faniem man šķiet nepareizs. Praksē tas var kļūt par pseidoreliģisku fanātismu, un tas nevienam nav izdevīgi. Nu, tikai māksliniekam materiālā izteiksmē, bet es turpinu uzsvērt, ka ir jābūt kaut kam vairāk. Es definētu īstu klausītāju kā tādu, kurš saprot un līdzpārdzīvo mākslinieka darbam, saglabā kritisko domāšanu, kā arī, jā, – regulāri atbalsta mākslinieka radošo darbu.
Es apzinos, ka varētu savu jauno albumu izdot CD, audiokasetes, vinila, VHS, lentes un digitālā formātā, un būs daudzi no jums, kas nopirks tos visus. Esmu jums par to no sirds pateicīgs, bet kultivēt tamlīdzīgu manufaktūru man nešķiet godīgi. Mēs te tomēr esmu sanākuši ar labu gaumi.
1000 īstu fanu ideja skata arī mākslinieka iespējas mijiedarbē ar mūsdienu tehnoloģijām, kas ļauj veidot saikni ar faniem un apiet starpniekus. Jūs varbūt par to neesat aizdomājušies, bet es, Kendriks Lamārs, Niks Keivs un jaunais reperis Jānis no jums ir viena vienāda klikšķa attālumā. Ja katrs no nosauktajiem šodien publicētu jaunu singlu, pilnīgi iespējams, ka visi četri būtu vienā ieteikumu rindā “Spotifajā” vai kādā citā mūzikas straumēšanas servisā. Tas būtu atkarīgs no algoritmu un redaktoru labvēlības. Straumēšanas servisi ir labi sapratuši – par to raksta arī Kellijs –, ka visu vismazāk straumēto ierakstu kopējais apjoms tuvojas un dažos gadījumos pat pārsniedz visvairāk straumētos ierakstus. Līdz ar to – servisiem ir izdevīgi klausītājiem piedāvāt (ieteikt ar algoritmu starpniecību) ne tikai pašus populārākos un pazīstamākos izpildītājus, bet arī tos, kuriem ir daži desmiti klausītāju vien.
Pēc Kellija, repera Jāņa mērķis būtu virzīties pa kreisi, uz “1000 īstu fanu” robežu (sk. attēlu augstāk), kas ir reāli sasniedzama, nevis pēc popularitātes augšgala, kur lemts nokļūt tikai dažiem cilvēkiem pasaulē. Domāju, ka šeit Kellijs pārāk zemu novērtē gadījuma spēku, kad izpildītājs salauž ierastos priekštatus un, piedodiet banālo metaforu, panākumu formulas. Pašā augšā nereti nonāk nevis konkrēts, mērķtiecīgs projekts, bet gan mūziķis, kura panākumus veidojusi neparedzamu apstākļu summa. Man šķiet nepievilcīga arī 1000 īstu fanu salasīšana, jo tā var kļūt par gandrīz mehānisku darbību, turklāt – neaizsargātu pret negaidītiem notikumiem (piemēram, sociālais tīkls, kurā izveidota tiešā saikne ar klausītājiem, izdomā, ka turpmāk komunikācija tajā notiks tikai ar šī tīkla algoritmu (ne)labvēlību, vai tiek pārdots, vai pašlikvidējas, un tā tālāk). Kellija ideja nav antitrausla.
Ir vēl viens būtisks un manā gadījumā arī nepārvarams trūkums – 1000 īstu fanu ideja balstās uz to, ka visā pasaulē noteikti atradīsies kāds, kam interesē tieši tavi darbi. Un to kādu būs 1000. Viņš runā par pasauli kā tirgu, bet mana pasaule ir latviešu valoda. Es redzu, ka man ir klausītāji Brazīlijā, Austrālijā, ASV un kur tik vēl ne (to ļauj redzēt dažādu straumēšanas servisu dati), bet apzinos, ka manā gadījumā bez latviešu valodas zināšanām tas viss ir ļoti, khm, savādi, un diez vai var runāt par īstu fanu iegūšanu, vismaz ne tādu, kas atbilstu Kellija definīcijai.
“Patiesība ir tāda,” raksta Kellijs, “ka piesaistīt tūkstoti īstu fanu ir laikietilpīgi, dažreiz nervus kutinoši, un ne visiem piemēroti. Ja to dara labi (un kāpēc gan to nedarīt labi?), tas var kļūt par vēl vienu pilnas slodzes darbu.” Jā. Jā un jā. Viena no stulbākajām situācijām, kurā man gadās nonākt, ir dot atbildi uz jautājumu “Nu, un ko tu vēl bez mūzikas dari?” Labā audzināšana neļauj jautātāju pasūtīt dirst, bet garā atbilde tāpat neko īsti nedos, jo jautātājs absolūti nesaprot (un kā viņš var to saprast?) manu (un dažu manu kolēģu) darba procesu. Mēs rakstām tekstus un mūziku. Mēs ierakstām un producējam. Miksējam un māsterējam. Mēs veidojam vizuāļus, filmējam klipus un nogādājam mūziku straumēšanas servisiem. Reģistrējam savus darbus. Mēs esam koncertu menedžeri un daudzos gadījumos arī producenti, tas ir, paši riskējam ar savu ādu un ieguldām savu naudu. Mēs esam soctīklu redaktori un mājaslapu veidotāji. Mēs paši sapakojam katru lietu, ko varat nopirkt mūsu veikalos. Mēs esam savi PR konsultanti, rakstām preses relīzes un mākam pieklājīgi atteikt, kad mūs sauc parepot uz putu ballīti. Mēs esam grāmatveži. Es varētu turpināt.
Un man tas viss ļoti ļoti ļoti patīk.
Man šķiet simpātiska Kellija norāde esejas noslēgumā – 1000 īstu fanu ideja nav domāta visiem. Ir mākslinieki, kuri vienkārši negrib ar to visu krāmēties, kuri grib tikai rakstīt grāmatas vai dziedāt dziesmas, vai gleznot gleznas un tā tālāk. Un tad būs vajadzīgs starpnieks un palīgi.
Šajā vēstulē esmu aplūkojis tikai dažus no aspektiem, ko piedāvā eseja par 1000 īstiem faniem. Lai gan esmu kritizējis vairākus tās punktus, man tā šķiet ārkārtīgi iedvesmojoša radīt savu mākslu un iet savu ceļu, domāt par saikni ar klausītājiem un darīt jēdzīgas lietas. Ceru, ka manas pārdomas raisīs pārdomas arī jums. Pilnībā ar eseju varat iepazīties Kevina Kellija mājaslapā kk.org.
Žurnāla “Rīgas Laiks” 2022. gada septembra numurā ir pārpublicēti 103 Kevina Kellija padomi, kurus viņš būtu gribējis zināt agrāk. Viņš tos dāvina lasītājiem savā 70 dzimšanas dienā. Ceturtais no tiem skan šādi: “Izdariet tā, lai jums būtu 12 cilvēki, kuri jūs mīl. Tas ir vērtīgāk nekā patikt 12 miljoniem cilvēku.”
Ar cieņu un mīlestību,
Sku