V.
Nevajag piekrist visam, ko saku.
Tu man piekrīti, vecīt?
Aleksandrs
Es Tev piekrītu, vecīt,
Tu to tik labi pateici, vecīt.
Piestāj, ieliesim bembī benzīnu;
vēders burkšķ, man vajag remdēt ēstgribu.
Mašīna lēni pa ceļu slīd kā kērlinga
akmens. Šoseja liekas gara kā bērnība.
V.
Mēs esam klāt – diennakts benzīntanks.
Apkārt ne dvēseles, un virs mums ir melna nakts.
Mākoņi savelkas kā zīlītes pēc napasa.
Cilvēki pendelējas dzīvītēs bez karkasa
pa riņķa līnijas dienām – o, jā! –, bet šobrīd guļ.
Dievs deva piecas maņas mums – o, jā! –, bet man ir čujs.
Pagaidi mašīnā mani pie stūres, būšu ātri.
Es eju iekšā nomest joku tā kā čūskas ādu.
Aleksandrs
Piecas minūtes izmaina visu.
Izmaina
visu.
Patīt laiku atpakaļ un aiziet
prom.
Es iešu pēdējais, es izslēgšu gaismu.
Piecas minūtes; sēžu, gaidu.
Atskan šāvieni, seko vaidi.
Mirklī sabrūk mani ntie vairogi;
sviedru strautiņi nu tek pa vaigiem.
Kas tikko notika?! Kas tikko bija?!
Un kāpēc es stūrēju?! Ko Tu tur cilā?!
Nu, kas tās par banknotēm?! Kas tā par naudu?!
Un huļiš Tev ģīmis, bļaģ, nosegts ar audumu?!
Ko?! Ā?! Ko?! Ā?!
V.
Nospied gāzi grīdā.
Viss jau ir noticis, un nevietā šeit uzsākt strīdus.
Cilāju līķus kā hanteles, jā, – man tas ir sīkums.
Tu devies līdzi – manās acīs tas ir rakstisks līgums.
Kameru fiksēts nav nedz numurs un nedz mūsu sejas.
Pilsētas nomales tīkls; loms nebūt nav peļams.
Kauliņi mesti, durvis aizvērtas kā acu plaksti.
Mēs izšķīdīsim naktī tā kā laikā radu raksti.
Aleksandrs
Plaukstas miklas kā vagīnas.
Miesa smaga kā ampīrs.
Pilna mašīna papīra.
Tāds, lūk, vakara gambīts.
Vēmiens nāk kā no gastrīta.
Nez, kad nelabums apsīks.
Tumsa mirušā acīs.
Tumsa
mirušā
acīs.
Piecas minūtes izmaina visu.
Izmaina
visu.
Patīt laiku atpakaļ un aiziet
prom.
Es iešu pēdējais, es izslēgšu gaismu.
♫ Dziesma no albuma “Nekad nekur”, 2018.
☰ Ierakstīts Rīgā, Dynamic Records un PKI studijā, 2017–2018.