Šamans
Tumša, sasmakusi nepazīšana – manas drānas
Laiks nav apstājies, bet, acīs skatoties, mānās
Es pirmais novēršu savu skatienu: kur Tu biji?
Mulsi klusē jau divdesmito gadu
Slēpies aiz sirmiem matiem, gaidot labu
Līdz kurienei tā sniedzas?
Abu bezgalīgā gaidīšana liedz
Atstāt lietus straumē nemirstošas pēdas
Bet rīts tiks apzeltīts jau šodien
Lai jau, akla ticības mēdās
Vētras neaizies pašas, klau
Caur aizbultētiem logiem
Pašu saindētās istabās
Jā, mēs esam vainīgi nelaimēs, kas pēc tik izdomātām izskatās
Kur iedvesma pacietība būs
Lai izredzētie aizmirst sevi, šī pasaule ir mūsu!
Vai.. a varbūt sabiedrībai pieder Tavs prāts, kā sveces pūst
Nāc līdz’ ugunij, kas spožā gaismā gaist
Atbrīvoties no ienaidnieka – garāmgājēja, saindēta gaisa
Zagti rokasspiedieni kaist
Tiem, kas melu peļķēs stāvēja, mani mākoņos cēla
Nolādētie jel!
Un lepnums iespieda sakrustotās rokas aizspriedumu kabatās
Vēl.. pārāk daudz miltos pūderētu seju, viltu
Es rakstu dzeju!
Vieglu smilti Tavām pūlēm saprast ieslodzīto sapņus
Kur smiekli atsitās pret polsterētām sienām
Un varbūt ar’?
Naktis ir par garu
Kad tās katodstaru lampas gaismā atkārtojas
Es gribu
Izjaukt sevī mašīnu
Un vairs nestāvēt pa vidu, blakus “vai”
Starp “būt un nebūt”, lai
Izprastu dārgāko, kas pieder tikai pretrunām un dzīvo manī
Kam nav vairs spēka pagriezt vaigu
Un vai vajag?
Turpat, aiz bērnības sienas, tumsā mani gaida
Laid, zini, es netaustos, bet eju ar smaidu sadedzināt lielo pasauli
Un nekad neatcerēties vairs tās vārdu
Bailes pakustēties, dienas raud
Lepojos esam, kaut
Es redzu nesapratni Tavās acīs
Bet manis nav, ja kāds ar prasīs
Es vēlos aizmirst visu jau
Bailes pakustēties, dienas raud
Lepojos esam, kaut
Es redzu nesapratni Tavās acīs
Bet manis nav, ja kāds ar prasīs
Es vēlos aizmirst visu jau
Skutelis
Viens grams izstieptas laimes snauž uz galda un krāc
Zaļas acis kā lapas. Mati tumši kā nakts
Visas pārējās detaļas protu uzgleznot pats
Bet Tu pamosties viena, manis tur nav –
Sirdī. Manām aizdomām ir aizdomīgs pamats
Tagad uz pleca sēž krauklis. Lido debesīs vanags
Vēl viena zīme no Dieva vai arī Nelabā lamatas
Divas puses ir visam, un tā ir medaļas samaksa
Prāts ir sajucis manī
Un kāds to sajuta arī, un pēkšņi pazuda palīgi
Akls dēmons uz kājām, bet Es to paguvu padzīt
Aptumsums acīs, un dienās zaudēto atguvu naktīs
Varbūt laiks dziedēs kā burvis; atkal nāk murgi
Dakter, Es vēlos būt mājās kā divi ā burti
Tālākam ceļam biļete neder
Prātā ir filmiņa, un bildes ir šedevri
Vēlējos lidot virs jumtiem un lai ir nepiespiests prāts
Jā, dzīve ir ciešanas, bet Es neciešu sāpes
Par Tevi domāju Es tik ļoti bieži un daudz
Ka vairs nezinu, vai Tu esi mana sieva vai mauka
Tev patīk Blondā nāsīs un piestāv glītāks partners
Kam patīk Merī Džeina, it kā viņš būtu Pīters Parkers
Es nezinu, kā tas tika panākts
Un kāds tam bija pamats, bet prāts man lika lamatas
Un vēlējos būt tikvien kā koks Tavā nāsī
Seja uzglezno smaidu. Vēlos būt hašs Tavā kāsī
Bet manis nav, un Tu to ļāvi
Es ātrāk nomiršu, nekā Tu sagaidīsi manu nāvi
Vientuļākais sava ķermeņa ego
Bailes pakustēties, dienas raud
Lepojos esam, kaut
Es redzu nesapratni Tavās acīs
Bet manis nav, ja kāds ar prasīs
Es vēlos aizmirst visu jau
Bailes pakustēties, dienas raud
Lepojos esam, kaut
Es redzu nesapratni Tavās acīs
Bet manis nav, ja kāds ar prasīs
Es vēlos aizmirst visu jau
♫ Dziesma no albuma “Apziņas plūsma”, 2011.
☰ Ierakstīts Rīgā, PKI studijā, 2006–2007; 2011.