91.
Atnāku mājās pēc pusnakts, ļoti noguris.
Dēls čuč, un viņa sapņi ir manās rokās.
Mani šodienas lēmumi – viņa nākotne,
un mani darbi nepaliks tikai vārdos.
Sieva neguļ, sieva sēž pustumsā, dīvānā
klausās radio, kur tautu uzrunā Īvāns.
Janvāris laužas pa logu rūtīm,
dzīvoklī vēss, bet uguns kvēlo krūtīs.
Sarkanbaltsarkans karogs un dziesma,
esmu daļa no tautas, sākas atmodas dienas,
un tās varoņus vieno, esmu cerību pilns.
Sieva raizējas – viņai trīc nemierā sirds.
Un tas modina dēlu no miega,
viņa skatiens mani saplēš pušu kā piekūns.
Šķīstākās neziņas atvadas.
Es viņa acīs redzu sevi un asaras.
Labrīt!
Es esmu daļa no tautas.
Es esmu daļa no tautas,
kas atmodusies no snaudas.
Labrīt!
Es esmu daļa no tautas.
Es esmu daļa no tautas,
kas atmodusies no snaudas.
Dēls ir izaudzis, dēlam ir divdesmit-cik-tur.
Viņš ir starā un tur to kā bikšturi.
Viņu neuztrauc globālu problēmu sekas,
atrunu saraksts – garāks par poēmu tekstu.
Viņš saka, ka tas neskar viņu,
kad svešā valstī ienāk sveša divīzija.
Tas esot vien mediju sacelts tracis.
Viņš nevēlas domāt par to un aiztaisa acis.
Un kāpēc iet uz vēlēšanām?
Viņam iesaistīties? Nav vēlēšanās.
Nekas jau nemainās: tie paši vēži un velni,
vēlēšanu urnās guļ mūsu paaudzes pelni.
Viņu vada vienaldzība,
starp to un nāvi liekam zīmi vienādības.
Un viss ir izlemts viņa vietā.
Jā, it kā brīvība, bet varbūt cietums.
Labrīt!
Vai esi daļa no tautas?
Vai esi daļa no tautas,
kas atmodīsies no snaudas?
Labrīt!
Vai esi daļa no tautas?
Vai esi daļa no tautas?
Vai esi daļa no tautas?
Senču izlietās asinis
pārvēršas asarās par mūsu
paaudzes vienaldzību
pret to, kas mums ir dots.
♫ Dziesma no albuma “Siltums”, 2013.
☰ Ierakstīts Rīgā, PKI studijā, 2013.