Izejot ārā no sevis, es paliku viens.
Nevienas paziņas blakus, neviena takša uz ielas
kā suņu patversmē. Un man atlika iet
pie Tevis kājām. Neko darīt – gāju. Nakts ir kā diena,
kad zini ceļu no Teikas.
Kaut vien es zinātu, ka šādi lēni eju uz beigām
kā teikums sentimentālā atvadu frāzē.
Kāds iepūta Dievam asaru gāzi,
un līst lietus, virs manis līst lietus,
tālumā spīd pietura, un tajā trīs liekuļi
gaida jau mani, laikam nav labi. Viņos mīt riebums
pret visu un visiem, sevi un mani. Gatavi dzīt niekus.
Es centos paiet viņiem garām kā gadi,
bet mani atrada šo liekuļu skati.
Pēc tam, kad uzzināts, ka cīgu man nav,
viņi prasa man trubu un naudu.
Draudi. Uzbrukums.
Viens no viņiem izvelk nazi un tad dur.
Seko sitieni, saļimstu, krītu.
Es mirstu.
Vainas
Nav
Man
Vaina
Ir
Sabiedrībā
Vainas
Nav
Man
Vaina
Ir
Sabiedrībā
Četros no rīta es saņēmu zvanu no Ausmas.
Viņa ir histērijā, cenšas ko pateikt, bet raud man
klausulē: kaut kāds kautiņš, kāds sadurts pie Vefa,
līdz es sapratu – uz slimnīcu šobrīd ved Edgaru.
Es saģērbjos, piecos esmu uz vietas,
Edgars ir reanimācijā, un viņa dzīvība dziest,
ap sešiem iznāca dakteris un pateica to,
ka darīja visu, ko varēja, bet Edgars i’ prom.
Edgars i’ prom.
Nekāda iemesla, Edgars i’ prom.
Nekāda iemesla, nekāda pamata.
Mums bieži saka: „Vaina mūsos ir, ir jāmainās,” bet man ir gana
dzirdēt to. Sistēmu šo nemainīs viens cilvēks,
bet to, kādam Tev būt, Tev ir izvēle.
Diemžēl tas nepaglābs no nejaušības,
jo vainas nav Tevī, tā ir sabiedrībā.
Vainas
Nav
Man
Vaina
Ir
Sabiedrībā
Vainas
Nav
Man
Vaina
Ir
Sabiedrībā
♫ Dziesma no albuma “Siltums”, 2013.
☰ Ierakstīts Rīgā, PKI studijā, 2013.