I
Mēs visi nākam ar bagāžu:
kaut kas pa ceļam mums ir savākts un
kaut kas ir pazaudēts, jo kādu laidām pārāk tuvu.
Atmiņas nežēlo, bet es tām saku: “Panāc’ šu’!”
un cenšos aiztaisīt tās durvis, ko sirds vaļā tur.
Jo vairāk cenšos nedomāt, jo domas skaļāk dun.
Un dienu nedomāt par Tevi man ir panākums.
Neredzu gaismu Tavās acīs, arī manās tumst.
Spuldzītes izdeg. Nekādu saistību, jo tas nav bizness.
Es neceļu, kad Tu man zvani, jo es esmu izsmelts
un manā glāzītē vairs nav nekādu vārdu Tev.
Es diemžēl nezinu, ko daru, nelīdz zāļu deva.
Mīļā, zini, aizbēgt būtu vieglāk.
Aizbēgt vienmēr ir vieglāk, un nez, ko mūsu vietā
darītu kāds cits.
Arī Tu nezini, ko vairs bilst.
Ardievu, mana mīļā,
man ir tik ļoti žēl.
Viss, kas starp mums ir bijis,
ir pelni vējā vien.
Es nezinu, kur Tu esi,
bet zinu, ka tur ir skaisti.
Es zinu, ka tur ir skaisti,
jo zinu, ka Tu tur esi.
II
Mēs iekritām viens otram acīs tā kā bedrē.
Šādi kāds augšā vai nu rotaļājas, vai nu testē
mūs. Un pāri paliek atmiņu mudžeklis.
Dzīve paskrien man garām, un es tai padodu ūdeni.
Brīži, paliek kad labāk, ir sīki, naivi suvenīri.
Laika distancei nelīdz mana tuvredzība.
Mūsu idille – tikai sapnis paradīzē.
Sēžu izsalcis kā pirms asinsanalīzēm,
sēžu istabā kā Brodskis, un atmiņas nezūd –
es šeit biju laimīgs, un es vairāk nebūšu.
Apklust būtu labāk –
visi vārdi šķiet seklāki par krūšu kabatu.
Novēlu: lai Tavi soļi nezina tumsu!;
lai uguņo salūts virs Tevis, kad skūpsti!;
un, kad Tavi rīti meklēs manus “Labrīt!”, –
lai Tev blakus ir vēl kāds, kas tā Tevi mīl.
Ardievu, mana mīļā,
man ir tik ļoti žēl.
Viss, kas starp mums ir bijis,
ir pelni vējā vien.
Es nezinu, kur Tu esi,
bet zinu, ka tur ir skaisti.
Es zinu, ka tur ir skaisti,
jo zinu, ka Tu tur esi.
♫ Dziesma no albuma “Lavīna”, 2019.
☰ Ierakstīts Rīgā, PKI studijā, 2018–2019.