I
Lieli puikas bīda lietas tā kā zemestrīce,
smagi soļi mīda taciņas uz debesīm.
Dvēselē mīt vairāk blūza nekā Tenesī,
šauri redzes leņķi – ārpus manas perspektīvas.

Diena pilna nenoteiktību pat mazā istabā.
Šaubas velk tevi uz leju okeāna dziļvagā.
Dieviņš spēlē Candy Crush, neievēro instruktāžu,
tikmēr negaiss lēni savelkas virs saules pinuma.

II
Beigās tāpat saies viss.
Stress ir lieks, un tas ir mans apnicis,
bet tas ir man asinīs.
Ticu tam, ka beigās tāpat saies viss.
Ticu tam, ka beigās tāpat saies viss.

III
Pusaudža gadi liekas melnbalti kā Casablanca.
“No manis diez vai kaut kas sanāks” bija mana mantra,
likās, es esmu upuris, bet tā ir ērta maska,
kā citus vainot savās izvēlēs. Kā bērns pie pazla
nespēju salikt bildi kopā, tumšu tā kā Donda,
ieslēdzos savā meistardarbnīcā kā Villijs Vonka,
starp manu ideālo es un mani bija kontrasts,
un slinkums auga augumā tik liels, ka likās Monblāns.
Dievs glabā mūsu domas mākonī.
Sapņi par nākotni nav tas, kas tobrīd prātā mīt.
Resentiments tik ekselents, ka zuda lielās mokās.
Kur paliek laiks, ko zaudējam, kad sevi liekam kopā?
Es iedomājos savā vietā citu,
kam nav tā laimējies, kas nesatika savu Vitu,
kas savu pusaudzības pieredzīti nes kā krustu
un pārliek citiem savas dusmas, lai ko justu.

IV
Beigās tāpat saies viss.
Stress ir lieks, un tas ir mans apnicis,
bet tas ir man asinīs.
Ticu tam, ka beigās tāpat saies viss.
Ticu tam, ka beigās tāpat saies viss.

V
Ticu, ka saies.
Ticu, ka saies.
Ticu, ka saies.

Ticu, ka saies.
Ticu, ka saies.
Ticu, ka saies.

Ticu, ka saies.
Ticu, ka saies.
Ticu, ka saies.

Ticu, ka saies.
Ticu, ka saies.
Ticu, ka saies.

---

♫ Dziesma no albuma “Solus Rex”, 2026.

⚯ Skaņdarbā izmantoti fragmenti no Alberta Kvieša runām Jāņa Čakstes pieminekļa (1935) un Brīvības pieminekļa atklāšanā (1935), kā arī no Jāņa Āres stāsta “Stiebriņmāte Rīgā I” (1930).

☰ Ierakstīts Lielvārdē, studijā PKI 1.6, 2026.