I
Izgāju uzpīpēt un sapratu, ka nepīpēju –
mans vecais es ar jauno reizēm īsti nerīmējas.
Nu sēžu dārzā viens kā slikta anekdote,
bet tumsas klusums mani uzskaņo kā kamertonis.
Dēliņš ir aizmidzis un Vita arī,
tātad ir drošībā tā pasaule, kas man ir svarīga.
Kavējos atmiņās par seniem laikiem,
kad neviens neiespringa baigi vēl par zemiem skaitļiem –
nekādas straumēšanas, cita ēra,
tad Juris bija Flash un Sudrabs bija Jera,
Ģirtam vēl bija Streetshop’s, kur nesu “Manī mīt”.
Tas laiks ir miris, jā, bet man ir alibi.
Cik reižu izglābos no nāves tik par mata tiesu,
kad dvēsele gandrīz ir pametusi manu miesu.
Jā, melnie punkti manā kažokā ir gana bieži,
bet nesu tos ar staltu lepnumus kā dalmācieši.
Visi suņi nonāk debesīs.
Es esmu vīlies, ja mans reps mudakus nebesī,
bet, ja tas silda sirdi, – uzaicinu sildīties.
Miers maniem cilvēkiem – tik tad ir manā sirdī miers.
Es esmu miera mika, draugiem durvis vienmēr vaļā,
bet pārgriezīšu rīkli, ja tu iebrūc manā mājā.
Labākais draugs draugiem, lielākais feiku heiters,
neviena kuce neuzrakstīs manu beigu teikumu.
II
Tā ir mana dzīve.
Tās ir manas atmiņas,
kurās ir aizaugušas taciņas
un meklēt ceļu ir kā ceļot cauri naktij.
Kas bijis, bijis. Kas būs, tas būs.
Es tikai eju, nezinot, kur sanāks galapunkts.
Es eju cauri naktij kā Selīns,
un es to daru visu dzīvi, jā, visu savu dzīvi.
III
Atkal sēžu dārzā un atkal esmu viens,
atkal ar mani nakts, lai atcerētos vecas dienas.
Pametu visus, kuri teica man, lai metu mieru,
jo, ja mēs kopā neceļam, neesam ceļabiedri.
Man kauna nav, bet man ir sirdsapziņa,
es seklāks nekļūšu, ja kādam šķiet, ka ir par dziļu.
Reiz gandrīz noslīku, kad tikko sākās Summer Sound’s,
bet kaut kā izlocījos kā ar laiku ampersands.
Reiz biju fanu klubā, atbalstīju S’T’A.
Reiz nopirdos un atcerējos MSH.
Rolandam Kalniņam reiz braucu saslēgt DVD.
Redzēju draugu beigas, kuras iesāk LSD.
Gribēju sav’ mūžiņu bez bēdiņu nodzīvot, bet
neesmu tas, kas dziedāt par vērdiņu korī prot.
Alberta bērēs noģību, nebiju ēdis dienām,
veltīju viņam “Audumu” un skumjas liku mierā.
Atceros vairāk, nekā saprast varu.
Daudzi tik lieli bija, salūza no sava svara.
No Teikas pārnācu uz Lielvārdi kā Lāčplēsis,
un tagad sēžu savā dārzā, cīgu pārplēsis.
Pret savu likteni ikviens no mums ir neredzīgs,
zinu, ka aizgājušie gaida mani debesīs,
bet viņi pagaidīs – kas lēni nāk, tas labi nāk,
es eju klibodams, un man pa priekšu – mani vārdi.
IV
Tā ir mana dzīve.
Tās ir manas atmiņas,
kurās ir aizaugušas taciņas
un meklēt ceļu ir kā ceļot cauri naktij.
Kas bijis, bijis. Kas būs, tas būs.
Es tikai eju, nezinot, kur sanāks galapunkts.
Es eju cauri naktij kā Selīns,
un es to daru visu dzīvi, jā, visu savu dzīvi.
♫ Dziesma no albuma “Solus Rex”, 2026.
⚯ Skaņdarbā izmantots fragments no autora sarunas ar Albertu Belu (2023).
☰ Ierakstīts Lielvārdē, studijā PKI 1.6, un Rīgā, studijā “msonic Baltic”, 2025–2026.