Es pamostos, un Viņa mostas man blakus.
Uzvelku džointu, Viņa – jostu un auskarus.
Maijs. Aiz loga laiks tāds vasarīgs, cenšos kādu sazvanīt,
pa TV rāda amatvīru un viņš man stāsta aplamības.
Viss, kas man ir vajadzīgs, bez svešas varas manī mīt,
un par to jūtos gandarīts. Es
uztītu vēl un būtu stounā kā Duglass,
bet svinēt nav laika – priekšā lielākas uzvaras.
Istabā vēss, bet Viņa ienāk un uzsmaida.
Bezrūpīgs rīts, bet, zini, miers mani uztrauc.
Paranoja dzenā aplī kuro gadu jau?
Kaudze apšaubāmu paziņu, maz labu draugu.
Uzticību nenopirksi – to zin’ mani ļaudis.
Nodevību neaizmirstu. Pofig, viss ir jauki.
Dienas bez stresa. Liekas, es esmu
harmonijā. Nemainīšu mieru pret besi.
Elpoju pilsētu un jūtos kolosāli.
Kolosāli. K-K-K-Kolosāli.
Dienas bez stresa. Liekas, es esmu
harmonijā. Nemainīšu mieru pret besi.
Elpoju pilsētu un jūtos kolosāli.
Kolosāli. K-K-K-Kolosāli.
Es Viņu mīlu, un Viņa mani mīl. Tātad
uz visu dzīvi mums tagad viss būs pizdata.
Uzticams par spīti tam, ka dāmas līp klāt man.
Viņa saldi iemieg, bet pa Teiku klīst prāts mans.
– “Tu atkal savu dzeju raksti?”
Mūzu gaida vājie. Es pie Viņas eju pats.
Divdesmit seši – no tiem Teikā klīstu sešus gadus.
Mazāk guļu, vairāk muļu. Bīts ir sekundants.
Nakts ir tieši vienu dienu par īsu.
Kad mīli, tad viss liekas pa īstam.
Sastindzis laiks, un Teika snauž.
Apzinos laimi – tai beigu nav. Punkts.
Mīlestība nenomirs – tā ir viena un mūžīga,
un tāda ir būtība.
Dienas bez stresa. Liekas, es esmu
harmonijā. Nemainīšu mieru pret besi.
Elpoju pilsētu un jūtos kolosāli.
Kolosāli. K-K-K-Kolosāli.
Dienas bez stresa. Liekas, es esmu
harmonijā. Nemainīšu mieru pret besi.
Elpoju pilsētu un jūtos kolosāli.
Kolosāli. K-K-K-Kolosāli.
Atvadu vārdi neko nemaksā.
Bez Tevis īsti nekas nepastāv.
Tā ir kā puse no cilvēka – puse no sirds.
Es gribēju, lai dzirdi.
Atvadu vārdi neko nemaksā.
Bez Tevis īsti nekas nepastāv.
Tā ir kā puse no cilvēka – puse no sirds.
Es gribēju, lai dzirdi.
♫ Dziesma no albuma “Audums”, 2016.
☰ Ierakstīts Rīgā, Dynamic Records un PKI studijā, 2016.