I
Cik sevi atceros, es vienmēr gribēju būt vecs,
man likās – tā ir pieredze ar estētisku skatu.
Pagāja gadi, daži sirmi mati galvu sedz,
un rīt pie manām durvīm klauvēs četrdesmit gadu.

Man spoguļattēls saka: “Laiks nevienu negaidīs,”
un grumbas sejā izskatās kā mana ceļa karte.
Labākais vecums, teiktu grieķi, nevis nelaimīgs.
Parādi jaunu virsotni, un es jau eju startēt!

Jā, laiks ir tagad, vienmēr tagad, gāzi grīdā moments.
No gaisa panākumi paši reti krīt kā komēta.
Mans vārds nav milzis māla kājās, kas ir stīvs kā golems.
Cik skaista diena uzvarām, un saule spīd kā monēta!

Jā, miesa paliek vecāka, bet prāts joprojām možs.
Labākie gadi tikai priekšā – par to esmu drošs.
Es redzu vecumu kā saknes, nevis baisu skaitli.
Mēs visi novecosim, es to cenšos darīt skaisti.

II
Mēs bijām jauni,
un bija labi.
Mēs būsim veci,
un būs vēl labāk.

Jā, spēka pilni
un možu prātu,
un mūsu sirdis
nekad-nekad nebūs vecas.

III
Man patīk vecas grāmatas,
man patīk veci draugi –
viņos ir kaut kas tāds, kas nekad-nekad nebūs jauniem.

Man patīk veca mūzika,
un tā nav sakritība,
ja dziesma skan jau desmitgadēm, – tā ir bezgalīga.

Idejas noveco, bet idejām ir savdabība –
ar katru gadsimtu tām uzskaņojas savas stīgas.
Van Goga darbus nepirka, par Kafku nezināja,
Remarka, Manna darbus laikabiedri dedzināja.

IV
Vecumā biedē slimības, kad vajag palīdzību.
Ja man būs Alcheimers, es uzrakstīšu “Manī mīt”
no jauna, tīšu džointus, garākus par karavānu,
ar Juri uzreposim pansijā par baklažāniem.

Es pieduršos, kā vēl neviens nekad nav piedūries.
Man vecums būs kā joks kā pastum pastum pietupies.
Taisīšu repu, trepu, lutināšu bērnu bērnus
pēc gadiem četrdesmit, jā, bet tikmēr – tāda tēma:

V
Mēs bijām jauni,
un bija labi.
Mēs būsim veci,
un būs vēl labāk.

Jā, spēka pilni
un možu prātu,
un mūsu sirdis
nekad-nekad nebūs vecas.

---

♫ Dziesma no albuma “Solus Rex”, 2026.

☰ Ierakstīts Lielvārdē, studijā PKI 1.6, un Rīgā, studijā “msonic Baltic”, 2025–2026.