Zinu – zini, kā ir pamosties bez cerības
Apņēmības pilns, citi teiks, ka tā nav derīga
Un plānu līdzjūtīgi perina, lai savu iegūtu
Es zinu to, kā paziņas kļūst par baru piekūnu
Pusbads, meningīts, šaubīgas vielas
Un, lai nokāptu nost, man tika laupītas dienas
Ar saviem dēmoniem cīnījos, līdz salīgu mieru
Vienmēr uzticies sev, ņem par palīgu cieņu
Čiekurkalns, Teika. Es lieku pats veiklāk
No apziņas atziņas šim stāstam bez beigām
Zinot, ka šeit man par labiem darbiem ir mazs
Honorārs. Vienalga. Maniem vārdiem ir svars
Rīga asinsritē. Mūzika sirdī
Viss būs tāpat. Grūti, ja mirklī
Pie izmaiņām nepierod, kurām nezinu galu
Neatzīstu kā pontus, melus un čekistu varu
Ielās nemanāms kā kauns neliešu acīs
Vairāk par naudu Es neciešu prasīt
Neiešu lasīt muļķības, kuras nīst te, Rīgā
Esmu divreiz spēcīgāks nekā īstenībā
Dienas visbiežāk liekas vienādas pazudušam
Viens izcieš ciešanas kā pienākas – mūžam
Šeit jābūt spēcīgam, vājos blēži dabūt tīko
Es zinu to, ka patiesība bieži pazūd strīdos
Esmu priecīgs, jo Es un mani brāļi
Taisām pie bīta tā, ka naidniekiem plīst kapilāri
Visai kapitāli slēpjas kardināli pelēkie
Ar savu kāri slēpto – izcelt piķi – jokot nemēdz tie
Es biežāk sabiedrībā jūtos vientuļš nekā vientulībā viens
Man bieži pazūd nebūtībā dienas
Ja pelnītu ar šo, tad saņemtu maz
Bet, ja nolikšu karoti, tad Es paņemšu nazi
Neviens man sevi neatņems – uz rokas rakstīts
Šim stafam starojums – tas dod pa acīm
Sevi par niecīgu liels dēvē reti
Es sev meklēju vietu, it kā Dievs spēlē tetri
♫ Dziesma no albuma “Manī mīt”, 2009.
☰ Ierakstīts Rīgā, PKI studijā, 2009.