I
Likās, nolūzīs masts.
Likās, kritīšu pār bortu.
Likās, muldoņas riņķo ap mani
un es sēžu centrā kā Domburs,
kā atvarā vai lamatās,
un manas sāpes
vārās iekš manis, līdz katla vāks
nokritīs, kā krīt karabāzes.
Bet pamazām, bez galavārda,
gaitā tik lēnā kā karavāna
augšup kā cenas uz dabasgāzi
kustos, bez naida un varaskāres.
Tā nav dzīve, bet balagāns,
ja tu neriskē ar savu ādu,
ja tu gaidi, kad būs tava kārta,
nevis paņem visu to, kas tavs.
I:II
Bet pēc vētras spīd…
pēc vētras spīd saule,
pēc vētras spīd saule.
Vietā, kur mīt mīlestība, nīkst ļaunums.
Bet pēc vētras spīd…
pēc vētras spīd saule –
atliek tam ticēt vai arī krist kaunā,
bet pēc vētras vienmēr spīd saule.
Bet pēc vētras spīd…
pēc vētras spīd saule,
pēc vētras spīd saule.
Vietā, kur mīt mīlestība, nīkst ļaunums.
Bet pēc vētras spīd…
pēc vētras spīd saule –
atliek tam ticēt vai arī krist kaunā,
bet pēc vētras vienmēr spīd saule.
II
Labākais vecums, labākā forma.
Kamēr emsiji fleksē,
gribu, lai nākamā plate neskan kā Orvels.
Pandēmija un karš ir nāvējošs komplekts.
Laiki ir tādi – šodienas krīze rītdien ir norma,
cilvēce laižas pār dzeguzes ligzdu, to redzu kā Formans.
Neticu tam, ka ir slikti,
bet zinu to, ka var labāk.
Labais un ļaunais ir diptihs.
Nākotne vairs nav kā agrāk.
Atsakos peldēt pa straumi,
ja tā nes projām no tautas.
Šodienu es varu zaudēt,
bet pēc vētras spīd saule.
II:II
Bet pēc vētras spīd…
pēc vētras spīd saule,
pēc vētras spīd saule.
Vietā, kur mīt mīlestība, nīkst ļaunums.
Bet pēc vētras spīd…
pēc vētras spīd saule –
atliek tam ticēt vai arī krist kaunā,
bet pēc vētras vienmēr spīd saule.
Bet pēc vētras spīd…
pēc vētras spīd saule,
pēc vētras spīd saule.
Vietā, kur mīt mīlestība, nīkst ļaunums.
Bet pēc vētras spīd…
pēc vētras spīd saule –
atliek tam ticēt vai arī krist kaunā,
bet pēc vētras vienmēr spīd saule.
III
Es vēl gribēju pateikt, ka es Tevi mīlu,
ka man Tevis pietrūkst,
ka atcerēšos uz dzīvi visu, kam devi man iedvesmu.
Bērnības aina:
mēs ejam pa kalnu, es ieveļos aizā –
likās tik liela, tagad tā liktos tik maza.
Uzreiz biji klāt Tu,
paņēmi rokās un glābi,
uznesi augšā un teici, ka viss būs labi.
– Atceros, it kā notika vakar.
Atceros vienmēr, kad paklūpu atkal,
liekas, vienmēr esi man blakus
un izvelc no aizas.
Teici: “Tumsas nebaidās tas, kas nes gaismu.”
Es atceros visu.
Atceros visu un smaidu.
Smaidu ar asarām acīs.
– Vienkārši uzpūta vējš…
Atmiņas silda, atmiņas plēš.
Dusi mierā, tēt.
♫ Dziesma no albuma “Starpsezona I”, 2025.
☆ Raidījuma “Mūzikas sirds” vērtējums: viens no 20 Latvijas labākajiem 2025. gada singliem.
☰ Ierakstīts Lielvārdē, studijā PKI 1.6, 2025.