Man ļoti bail palikt vienam.
Man ir bail, ka sev nebūs ko teikt.
Man ļoti bail, ka reiz pienāks tā diena,
kad viss, ko jutīšu, manī būs beigts.
Beigts kā mirusi mīla un sapņi,
kad mūs modina esības murgs.
Laiks ir nežēlīgs, reiz tas man atņems
visu, kam ticu, visu, kas tuvs.
Bet pagaidām viss rit pēc plāna –
mans nožēlu saraksts ir tukšs.
Neviens mani nedzen ar pātagu
skaļi teikt to, ko cits čukst.
Mani vilina baudas un kaislības,
aizmirst, gaida un sauc.
Bet saites nedara laimīgu
arī tad, ja to ir daudz.
Ar mani nekas nenotiek, viss notiek manī.
Ar mani nekas nenotiek, viss notiek manī.
Ar mani nekas nenotiek, viss notiek manī.
Ar mani nekas nenotiek, viss notiek manī.
Ar mani nekas nenotiek, viss notiek manī.
Ar mani nekas nenotiek, viss notiek manī.
Ar mani nekas nenotiek, viss notiek manī.
Ar mani nekas nenotiek, viss notiek manī.
Viss ir mūžīgā attīstībā.
Kāpēc spītējies tam, kas Tu esi?
Kāpēc posts, nevis palīdzība
esi sev ceļā uz esmi?
Baznīcas torņi un skola,
cietuma restes un dārzs –
skaidri tos redzu, bet, protams,
skaidrība reizēm ir zārks.
Manas bijušās sievietes
apprec bijušos draugus.
Biju akmentiņš kurpē,
tagad manis vairs nav tur.
Cilvēki atnāk un izgaist.
Laiks ir uzcēlis žogu.
Viens vienmēr būs pirmais.
Sarautās saites ir drosme.
Ar mani nekas nenotiek, viss notiek manī.
Ar mani nekas nenotiek, viss notiek manī.
Ar mani nekas nenotiek, viss notiek manī.
Ar mani nekas nenotiek, viss notiek manī.
Ar mani nekas nenotiek, viss notiek manī.
Ar mani nekas nenotiek, viss notiek manī.
Ar mani nekas nenotiek, viss notiek manī.
Ar mani nekas nenotiek, viss notiek manī.
♫ Dziesma no albuma “Siltums”, 2013.
☰ Ierakstīts Rīgā, PKI studijā, 2013.