I
Sēžu bārā pie letes, un manas acis ir teleskops.
Uz mani neviens neskatās, jo neesmu telefons.
Man garām riņķo kadri tā kā debesīs NLO.
Manī iemūrēts līķis, it kā to rakstītu Edgars Po.
– Nu ko Tu dari ar mani, ko?
Kāpēc es turu šo glāzi, nevis Tavas rokas?
Tālu no zemes tā kā lidotāji.
Es labi zinu to, ka esmu Tevi izdomājis.
Es labi zinu to, ka lāgā neko nezinu par Tevi.
Pesteļi un meli. Debesis un zeme vietām mainīsies, bet
manu esamības mēru nemainīs ne scepteris, ne zvēru
ādas, kronis galvā.
Par to, ka paiešu Tev garām, – ko Tu dosi balvā?
Solis pie Tevis būtu solis kalnā.
Nepateiktais ir sašūti tauriņa spārni.
Es parādīšu Tev bailes saujiņā vārdu.
Ja jūtas audzina prātu, – kļūdas audzina jūtas.
Vajag izbeigt sev melot, padzīt trauksmi un būt.
Bet ciest ir tik skaisti – bija vērts Tevi satikt.
Mani nevajag aiztikt. Vairs nekas nebūs labi.
Viss, ko es zinu par Tevi, ir sīkumi,
bet man tas ir viss.
Pārāk maz Tevis un pārāk daudz vīna ir.
Man ir noslēgta sirds,
tajā vienmēr būs istaba Tev –
to es nespēšu aizslēgt.
Es mūžīgo redzu aiz Tevis –
aiz Tevis, kas mainās.
Viss, ko es zinu par Tevi, ir sīkumi,
bet man tas ir viss.
Pārāk maz Tevis un pārāk daudz vīna ir.
Man ir noslēgta sirds,
tajā vienmēr būs istaba Tev –
to es nespēšu aizslēgt.
Es mūžīgo redzu aiz Tevis –
aiz Tevis, kas mainās.
II:I
Mēs aizmirstam tos, kuriem piedodam. – Nekad nepiedod man!
Argumenti Tavi kuplāki par Ziedoņa galvu,
bet man viedokļa nav.
Aizslēdzu sevi un esmu sava cietuma sargs.
Vientuļa nakts. Manī paliec kā atmiņa, kā dziesmai ir takts.
Vajā mani, kad es nespēju aizmigt,
rādies garāmgājējos man un rādi man kaisli,
nekad necel, kad zvanu, – neļauj izrunāt visu.
Es Tev tik un tā ticu.
II:II
Un Tu ved mani kaut kur – es te neesmu bijis:
tumšas ejas un aukstums, tukšas ēkas un dzijas
kamols sarkanā krāsā trepēs ripo uz leju.
Novērstais skatiens Tavs dzeļ man, es eju,
es noskūpstu Tevi
pirmo kā pēdējo reizi,
tad skatos Tev acīs.
Gaidi Tu, ko es Tev teikšu.
Acu atspulgā Tavā
ir cita vīrieša seja.
Pamodos sapratis – Tevi kāds sapņo, bet tas vairs neesmu es.
Viss, ko es zinu par Tevi, ir sīkumi,
bet man tas ir viss.
Pārāk maz Tevis un pārāk daudz vīna ir.
Man ir noslēgta sirds,
tajā vienmēr būs istaba Tev –
to es nespēšu aizslēgt.
Es mūžīgo redzu aiz Tevis –
aiz Tevis, kas mainās.
Viss, ko es zinu par Tevi, ir sīkumi,
bet man tas ir viss.
Pārāk maz Tevis un pārāk daudz vīna ir.
Man ir noslēgta sirds,
tajā vienmēr būs istaba Tev –
to es nespēšu aizslēgt.
Es mūžīgo redzu aiz Tevis –
aiz Tevis, kas mainās.
♫ Dziesma no albuma “Audums”, 2016.
☰ Ierakstīts Rīgā, Dynamic Records un PKI studijā, 2016.