I
Es nemaz nezināju, ka var mīlēt tik stipri.
No domas vien, ka esmu viens, bez Tevis, ir slikti.
Šī dziesma skan kā pēdējā, gar acīm zib titri,
viss beidzas pārāk ātri, bet starp mums ir cits zibsnis.
Mīlestība ir vien visu mūžu ilgs mirklis.
Nav jāizliekas, masku nav – Antistenlijs Ipkiss.
Vai auksta ziemas pastaiga, vai silts pikniks –
ja Tu esi man blakus, vakars ir izcils,
tik izcils. Tevi sargāt ir instinkts.
Ejam vienā solī, un aiz mums deg simts tilti,
smilkst vilki tā, ka kapā dzird Kiplings.
Es nemaz nezināju, ka var mīlēt tik stipri.
Bet arī dusmoties Tev ir, par ko –
es darbā bieži esmu iegrimis kā Pitagors.
Jā, reizēm liekas – esmu prom, kad it kā esmu klāt,
bet nekad neaizmirstu sirdī ierakstītu vārdu.
II
Vienīgais “jā”, kas manā sirdī mīt, ir Tavējais.
Ir beigas pasaulei, bet mūsu beigas kavējas.
Tavs vārds ir ierakstīts ikvienā manā rindiņā.
Ar Tevi mēs viens otru katru dienu stiprinām.
Tu zini, ka es mīlu Tevi.
Tu zini, ka es mīlu Tevi.
Tu zini, ka es mīlu Tevi.
Mīļā, Tu zini, ka es mīlu Tevi.
III
Varbūt tā bija apstākļu sakritība,
kad ceļu redzēju tik miglā tītu, jā-jā,
oktobrī, neatceros gan precīzu datumu…
Paga, es sākšu no sākuma.
Tevi ieraudzīt ir ieskatīties pavasarī,
un tā ir laime, ka mēs savas dzīves varam savīt,
ka tavas dienas visas tagad nu ir manas arī.
Kā var tā laimēties, ir noslēpums kā Mata Hari.
Reizēm man šķiet, ka esam senāki par pasta karieti,
bet novecosim kopā skaisti kā labas manieres.
Es tādu laimi novēlētu katram savietim,
Es tādu laimi vienmēr sargāju kā pamieru.
Pie galda tagad esam palikuši divi vien.
Es vienmēr zinu visas atbildes kā izcilnieks,
bet ko Tu teiktu, ja es teiktu Tev, ka viss ir viens?
Vai ticētu, ja teiktu Tev, ka pilsēta ir Dievs?
IV
Vienīgais “jā”, kas manā sirdī mīt, ir Tavējais.
Ir beigas pasaulei, bet mūsu beigas kavējas.
Tavs vārds ir ierakstīts ikvienā manā rindiņā.
Ar Tevi mēs viens otru katru dienu stiprinām.
Tu zini, ka es mīlu Tevi.
Tu zini, ka es mīlu Tevi.
Tu zini, ka es mīlu Tevi.
Mīļā, Tu zini, ka es mīlu Tevi.
V
Zilu, zaļu dzīpariņu
atpakaļi šķeterēju;
atpakaļi, vilka acis,
mana jēra neredzēt!
Zilu, zaļu dzīpariņu
atpakaļi šķeterēju;
atpakaļi, vilka acis,
mana jēra neredzēt!
♫ Dziesma no albuma “Solus Rex”, 2026.
⚯ Skaņdarbā izmantots fragments no autora kāzu video (2021).
☰ Ierakstīts Lielvārdē, studijā PKI 1.6, un Rīgā, studijā “msonic Baltic”, 2025–2026.