I
Es nekad negribēju būt meinstrīma reperis,
un tā būtu kļūda saukt par veiksmīgu recepti,
ja es sekotu dūžiem tā kā Beibī Kīms Kendrikam,
jo man nebūt nav tuvu mākslas darbu mērīt pēc reitinga.
Es apgalvoju to, ka industrijai tfu uz repu,
ka nerūp tai, cik esi ierakstījis krutu treku,
cik biji patiess vai ar apzināti tupu tekstu.
Parādi skaitļus, pasmaidi un turi čeku,
bet ne kā Berija. Jā, turi un smaidi,
sarkanie paklāji pazudīs, tikko pazudīs skaitļi, aight?!
Cik daudzas popgrupas, kas tīko pēc reperu fīta,
spēj redzēt nianses, ko emsiji dara uz bīta?
Cik daudzi lišķi, kas nu pēkšņi ir hip-hopa draugi,
pieņem šo žanru tik, lai cipari lido uz augšu?
Es zinu spēli, bet ej dirst, ja tu spēlē bez cieņas,
es esmu svētīts tā kā septītā nedēļas diena.
Es redzu bailes, par to, ka reps iziet no modes,
es redzu bailes un ceru, tas notiks jau šodien,
lai žanrā mazāk ķiņķēziņu, mazāk lielu blantu,
mazāk “ielu bandu”, mazāk sūdu tā kā krievu tanku,
mazāk dziesmu pantu, kuros teksti ir kupenā –
jūsu kaseti izslēdzu Austrumu ekspreša kupejā.
Saskaitīt manus pančlainus būtu prāta mežģis.
Jūs manus skaitļus nezināt, tos zina grāmatvedis.
II
Lai citi cīnās par labāko emsiju,
līdz žanrs pazūd no kartes kā Persija.
Es tikmēr būšu vienīgā versija,
jā, sava vienīgā versija – Solus Rex.
Tikai pa savam, jā, tikai pa savam, jā,
tikai pa savam, jā, tikai pa savam.
Es plēšu jūsu kanonus pušu,
es nekad nenomiršu, nē, es mūžīgi būšu, vārds.
III
Es apgalvoju to, ka repā ir iemeslu laiks,
es redzu, skauž anša statuss un Wiesuļa skaitļi,
dzirdu, reperi nīst un pat sola pa muti.
Heiteru tusiņš ir dīķis, jo kurkst norīti krupji.
Visi grib panākumus, bet daudzi – pārāk dumji
un cenšas atrast spraudziņas, kamēr ir vaļā durvis.
Es eju savu, tinu Ariadnes pavedienu.
Duende plecā saka man, ka meklē galenieku,
jo šajā sūdu šapito ir emsiji, kam ticu,
kas neskan tā, it kā vēl būtu jāiziet barmicva.
Kā piecus pirkstus zinu stāžu, ko turu pats,
pančus pievelku aiz matiem, it kā drāžu no muguras.
– Spārnotas frāzes šķiļas korifejā.
Es piedūros, kad teicu, ka man grūti Kolizejā.
Te PKI, mēs esam slepeni kā Opus Dei.
Pagrīdei ziedu laiki, uzplaukstam kā orhideja.
IV
Lai citi cīnās par labāko emsiju,
līdz žanrs pazūd no kartes kā Persija.
Es tikmēr būšu vienīgā versija,
jā, sava vienīgā versija – Solus Rex.
Tikai pa savam, jā, tikai pa savam, jā,
tikai pa savam, jā, tikai pa savam.
Es plēšu jūsu kanonus pušu,
es nekad nenomiršu, nē, es mūžīgi būšu, vārds.
♫ Dziesma no albuma “Solus Rex”, 2026.
⚯ Skaņdarbā izmantoti fragmenti no Jāņa Āres humoristiskās dziesmas “Rīmju polka” (1931) un AG, Raita, EastBam, Gustavo, Džuzepes un Čižika skaņdarba “Aka Hip Aka Hop” (2003).
☰ Ierakstīts Lielvārdē, studijā PKI 1.6, un Rīgā, studijā “msonic Baltic”, 2025–2026.