Visi mani draugi


Debesis pelēkas kā riņķi zem acīm.
Sēžu istabā viens, man ir tinte un papīrs,
man ir centieni atbildēt: ko nozīmē draudzība?
un vai mani draugi ir man brāļi kā Kaudzītes?
– Ar draugiem pavadīts laiks vienmēr ir vērtīgs,
un draugi nebūs Tev blakus dēļ ērtības,
bet ir jābūt kādam kopīgam mērķim,
kas jūs saliedē un rosina ēstgribu.
Es sev atbildu un jautāju atkal:
kas ir tas, kas tur kopā kā sakta
mani un Tevi, mani un biedrus?
Vai tā ir mūzika, teksti vai viedums?
Vienu atbildi man šovakar nevajag.
Lielu bildi veido nelielas detaļas.
Lieku punktu, aiz loga satumst.
Draudzība ir labums.

Kāpēc gan man nenosirmot laikam līdz’,
jo tagad viss ir tā, kā bija reiz,
un viss reiz bija tā, kā ir?

Kāpēc gan man nenosirmot laikam līdz’,
jo tagad viss ir tā, kā bija reiz,
un viss reiz bija tā, kā ir?

Kurš Tev pateiks to, ko dzirdēt negribi? – Draugs.
Kurš Tev notic tad, kad Tu sev netici? – Draugs.
Un kuram mēle guļ mutē kā zārkā,
kad ir laiks Tavus skeletus sargāt?
– Tas ir draugs, jā, bet nav daudz tādu,
kas ir patiesi un kurus var saukt tā.
Jā, nav daudz tādu, ar ko augstāk
varam uzkāpt kopā un bez šaubām.
Tas ir draugs, jā, bet nav daudz tādu.
Liels retums, jo draudzība jākopj.
To nevar turēt un nokaut kā mājlopu.
Ja esat vienā ceļā kā segums,
draudzība ir retums.

Kāpēc gan man nenosirmot laikam līdz’,
jo tagad viss ir tā, kā bija reiz,
un viss reiz bija tā, kā ir?

Kāpēc gan man nenosirmot laikam līdz’,
jo tagad viss ir tā, kā bija reiz,
un viss reiz bija tā, kā ir?

♫ Dziesma no albuma “Siltums”, 2013.

☰ Ierakstīts Rīgā, PKI studijā, 2012–2013.